Daivings.net.
Zemūdens pasaules burvība galerijā Promenāde
·
Š.g. 26. jūnijā plkst. 17:00, Liepājā viesnīcas „Promenade Hotel” mākslas galerijā tiks atklāta jaunās, talantīgās latviešu mākslinieces Kristīnes Luīzes Avotiņas personālizstāde „Ūdens dzīve”. Izstādes atklāšanā būs iespējams tikties arī ar pašu mākslinieci.
Jaunā, daudzsološā gleznotāja Kristīne Luīze Avotiņa (dz. 1983.) latviešu mākslas pasaulē sevi jau paguvusi pieteikt gana spilgti. Absolvējusi Latvijas Mākslas akadēmijas glezniecības nodaļu un pašlaik turpina studijas akadēmijas maģistrantūrā. Māksliniece ir arī „Fondazione Romualdo Del Bianco” Florencē, Itālijā organizētā glezniecības plenēra laureāte. Kopš 2003. gada sarīkotas jau desmit personālizstādes – Rīgā, Jūrmalā, Valmierā; Kristīnes gleznas izsolītas arī vairākās Ivonnas Veihertes mākslas galerijas izsolēs (t.sk. 2008. gadā Liepājā). Taču iespēja aplūkot Kristīnes Avotiņas personālizstādi liepājniekiem būs pirmo reizi.
Par gaidāmo izstādi māksliniece stāsta: „Šo personālizstādi esmu iecerējusi kā veltījumu ūdens tēmai. Gatavojoties jebkurai savai izstādei, es uzlieku sev par mērķi izpētīt, iedziļināties, atklāt ko jaunu. Manas nākamās izstādes darbi stāstīs par neaizvietojamo ūdens dzīvi, kura pastāv mums līdzās un bez kuras mēs nevaram dzīvot.”
Izstādē būs izstādītas gan lielformāta gleznas, gan miniatūras, kurās visās risināta ūdens dzīves tēma – ne tikai ezera vai okeāna dzīve, bet pat ļoti ikdienišķa kā, piemēram, ūdens baseinā, ūdens vannā, ūdens ziedu vāzē vai ūdens dārza darbos. Šajos darbos būtiska loma ir atvēlēta dzīvnieku, ūdens radību un augu pasaulei – daudzkrāsainas zivis, medūzas, zemūdens un zemes augi, ziloņi, krokodils un arī mītiskā nāra.
Mākslinieces darbi galerijā „Promenāde” būs apskatāmi līdz pat jūlija beigām.
Mākslinieces darbi galerijā „Promenāde” būs apskatāmi līdz pat jūlija beigām.
Informāciju sagatavoja Inese Stopele, viesnīcas "Promenade Hotel" vadītāja.
DIZAINA FABRIKA
Kristīnes Luīzes Avotiņas gleznu izstāde Barselonā
Šodien 21. Janvārī Barselonas galerijā „Montcada” tiek atklāta izstāde ar latviešu mākslinieces Kristīnes Luīzes Avotiņas piedalīšanos.
Galerija „Montcada” atrodas tikai dažu soļu attālumā no slavenā Picasso muzeja un ir mākslas pazinēju iecienīta laikmetīgās mākslas izstāžu vieta, kas ataino mūsdienu mākslinieku tik dažādo stilu daudzveidību, uzsvaru liekot galvenokārt uz profesionalitāti.
Izstāde ar Kristīnes Luīzes Avotiņas piedalīšanos būs skatāma no šā gada 21.janvāra līdz 3.martam Pārējie mākslinieki ir no Barselonas. Divi no tiem Spānijā popularitāti ieguvušie Paula Leiva un Philip Stanton. Izstāde ir veltīta Barselonai un katrs mākslinieks piedalās ar astoņiem darbiem kas vēsta stastu par Barselonu.
Kristīnes stāsts būs gleznu cikls „Pastaiga pa Grāciju”.
Kristīnes izvēle gleznojot šai izstādei balstījusies uz sajūtam, kas apņem veroties uz centrālo Passeig de Gracia bulvāri, kuru sedz pēc Gaudi dizaina izgatavotās flīzes. Šīm izjūtām par godu arī nosaukums un darbi – kuros pa grācijas bulvāri pastaigājas zaķi zilā frakā, zivs kungs smokingā un špica sugas suns uzvilcis tauriņa spārnus. Barselonā ik uz soļa var saskatīt dabas klātbūtni – namu fasādēs, palmu „dobēs” un nenoliedzami katra no Gaudi celtnēm ir pārbagāta ar dabas tēliem. Tie arī kalpojuši šīs darbu sērijas iedvesmai.
Kristīnes stāsts Barselonā aizsākās ar glezniecības studijām Barselonas mākslas augstskolā Escola Massana pērnā gada septembrī, kopš tā laika Kristīne saņēmusi neskaitāmas uzslavas, atzinību un gandarījumu par savu daiļradi. Barselonas pasniedzējiem viņas darbi bijuši kā atspirdzinošs dzēriens karstā dienā! Kā milzīgs pārsteigums, ko viņi nebija gaidījuši. Kā apliecinājums tam kalpo nejauši noklausīts izteikums no pasniedzējas, pirmajās studiju dienas beigās; „Es nedomāju, ka meitene no Latvijas būs tik laba!”
Par dzīvi Spānijā Kristīne saka: „Esmu iemācījusies ticēt saviem spēkiem un šejienes cilvēki mani ir novērtējuši gan kā mākslinieci, gan kā cilvēku. Šeit es jūtos novērtēta un jāatzīst, ka mani ļoti pārsteidz šejienes cilvēku atsaucība. Esmu sapratusi, ka smaids, valoda un cilvēka darbs ir pats vērtīgākais, kas var būt, jo tas par Tevi pasaka visu. Ar šiem trim „ieročiem” viss ir iespējams, bet pats galvenais, neaizmirst, ka pāri visam stāv cilvēka būtība – sirds. Barselona ir ļāvusi man noticēt, ka smagi strādājot un ticot saviem sapņiem viss ir iespējams!!!!”
EASYGET.lv
Kristīnes Luīzes Avotiņas izstāde „Meklējot paradīzi”
Ivonnas Veihertes galerijā vienu košu izstādi nomaina otra un jau atkal tā ir koša arī pavisam burtiskā nozīmē. Pirmās galerijas jaunajās telpās vēl pērnā gada nogalē apmetās Dainas Dagnijas radītās gleznas. Nule kā atklāta viņas krāsu spilgtumam radniecīgās, taču gleznojuma manierē pavisam atšķirīgās Kristīnes Luīzes Avotiņas jaunāko darbu izstāde „Meklējot paradīzi”.
§
Vērtējot izstādi kopumā, jāteic, ka, daudzējādā ziņā, te aplūkojamos darbus varētu nosaukt par klasiku, vismaz mākslinieces daiļrades ietvaros. Tie nez vai pārsteigs viņas rokrakstu un darba stilu iepazinušos, taču tos, kam tas īpaši iekritis acīs vai sirdī, noteikti iepriecinās. Un kā pārliecinos, tad mākslinieces darbu cienītāji patiesi nav nekādi lēnīgie, kad dienu pēc atklāšanas atkārtoti viesojos galerijā, jau pamanu pie dažu gleznu nosaukumiem daudznozīmīgos, oranžos līmlapiņu aplīšus, kas nozīmē, ka darbs jau pārdots un nepacietīgi gaida izstādes beigu datumu, lai apmestos jaunajā mājvietā.
Lielformāta darbos, kas tapuši 2006./07.gadā, dominē dabas motīvi, saprotams, neizpaliek arī teju par firmas zīmi kļuvušās ūdensrozes. Krāsu slāņainība un caurspīdīgums, vietām izmatota arī laka un tehniskie, autorei pašai vien zināmie, knifiņi, kas ar krāsu notecējumiem, izkasījumiem un slaucījumiem ļāvuši piešķirt attēlotajam dzīvīgumu.
Dekorativitāte un krāsu spilgtums kā spēlē „maģiskā acs” liek skatītājam, šoreiz gan pašam, ņemot vērā proporcionālās darba un vērotāja attiecības, tuvoties tēlam vai attālināties, lai saskatītu visas sīkākās nianses un tēlus, kas paslēpušies krāsu un līniju jūklī.
Darbu tematikā šoreiz, līdzās pazīstamajām ūdensrozēm un dažnedažādiem ziedu un augu motīviem, īpaša vieta putniem. Tie ir rozā flamingi zilos ceriņos uz maigi dzeltenu debesu fona, eksotiski papagaiļi tikpat eksotiski nenoteiktā vidē, fascinējoša dažādu zaļo toņu veidota ainava ar gulbjiem, arī tumšzaļiem, un vēl citi.
Mazliet atšķirīgs ir „Rudens Rundālē”, gandrīz klasika ainava, cik nu tā mākslinieces rokrakstā iespējama, ar statisku, bonbongas atgādinošu kociņu rindu un virpuļojošām lapām. Savdabīgas ir arī divas ziemīgās noskaņās radītās gleznas, kas it kā apspēlē baltās krāsas niansētības iespējas, jo tāpat kā sniega baltums nav viendabīgs, arī te dažādi gaiši triepieni, tīri balti un pasteļtoņos, rada attēlu.
Tā nu, kamēr ziema vēl balta, pelēka vai drīzāk nekāda, tikām krāsas var baudīt uz audekliem.
Izstāde aplūkojama līdz 8.martam.
Lielformāta darbos, kas tapuši 2006./07.gadā, dominē dabas motīvi, saprotams, neizpaliek arī teju par firmas zīmi kļuvušās ūdensrozes. Krāsu slāņainība un caurspīdīgums, vietām izmatota arī laka un tehniskie, autorei pašai vien zināmie, knifiņi, kas ar krāsu notecējumiem, izkasījumiem un slaucījumiem ļāvuši piešķirt attēlotajam dzīvīgumu.
Dekorativitāte un krāsu spilgtums kā spēlē „maģiskā acs” liek skatītājam, šoreiz gan pašam, ņemot vērā proporcionālās darba un vērotāja attiecības, tuvoties tēlam vai attālināties, lai saskatītu visas sīkākās nianses un tēlus, kas paslēpušies krāsu un līniju jūklī.
Darbu tematikā šoreiz, līdzās pazīstamajām ūdensrozēm un dažnedažādiem ziedu un augu motīviem, īpaša vieta putniem. Tie ir rozā flamingi zilos ceriņos uz maigi dzeltenu debesu fona, eksotiski papagaiļi tikpat eksotiski nenoteiktā vidē, fascinējoša dažādu zaļo toņu veidota ainava ar gulbjiem, arī tumšzaļiem, un vēl citi.
Mazliet atšķirīgs ir „Rudens Rundālē”, gandrīz klasika ainava, cik nu tā mākslinieces rokrakstā iespējama, ar statisku, bonbongas atgādinošu kociņu rindu un virpuļojošām lapām. Savdabīgas ir arī divas ziemīgās noskaņās radītās gleznas, kas it kā apspēlē baltās krāsas niansētības iespējas, jo tāpat kā sniega baltums nav viendabīgs, arī te dažādi gaiši triepieni, tīri balti un pasteļtoņos, rada attēlu.
Tā nu, kamēr ziema vēl balta, pelēka vai drīzāk nekāda, tikām krāsas var baudīt uz audekliem.
Izstāde aplūkojama līdz 8.martam.
EASYGET.lv
Tiks atklāta Kristīnes Luīzes Avotiņas personālizstāde "Domu dārzs" (1)
GALERIJA 21, 16.01.2009. 10:34
"GALERIJĀ 21" no 21. janvāra līdz 21. februārim būs apskatāma Kristīnes Luīzes Avotiņas gleznu izstāde "Domu dārzs".
Krsitīne Luīze Avotiņa mūs pārsteidz ar krāsu un motīvu bagātību un dzirkstošu dzīvesprieku. Viņas gleznas postulē skaisto ikdienā, izceļot to mūsu apkārtējā vidē. K.L. Avotiņa reiz teikusi, "glezniecība mani saista ar to, ka tajā viss ir iespējams – zāle var būt zila, debesis zaļas un ūdens oranžs. Audekla plaknē es varu savienot it kā neiespējamas lietas, notikumus, krāsas un sajūtas. Un ar katru jaunu darbu, man šis gleznošanas process kļūst aizraujošāks!"
Kristīne Luīze Avotiņa (dz. 1983. g.) ir jauna, daudzsološa latviešu māksliniece, kas izstādījusi savus darbus un guvusi atzinību gan Latvija (Prof. Induļa Zariņa mācību stipendija), gan pasaulē (“Fondazione Romualdo Del Bianco” plenēra laureāteFlorencē
Mākslinieces darbus raksturo košās, piesātinātās krāsas, ritms un mīlestība uz dabu. Pati māksliniece stāsta, ka viņas glezniecības pamatā ir daba, kas ir bezgalīgas enerģijas un skaistuma avots un cilvēks, kā daļa no tās. Izstādē “Domu dārzs” būs aplūkojamas mākslinieces jaunākās gleznas, kas tapušas pēdējā gada laikā, kā arī 2009. gadā.
Kristīne Luīze Avotiņa (dz. 1983. g.) ir jauna, daudzsološa latviešu māksliniece, kas izstādījusi savus darbus un guvusi atzinību gan Latvija (Prof. Induļa Zariņa mācību stipendija), gan pasaulē (“Fondazione Romualdo Del Bianco” plenēra laureāte
Mākslinieces darbus raksturo košās, piesātinātās krāsas, ritms un mīlestība uz dabu. Pati māksliniece stāsta, ka viņas glezniecības pamatā ir daba, kas ir bezgalīgas enerģijas un skaistuma avots un cilvēks, kā daļa no tās. Izstādē “Domu dārzs” būs aplūkojamas mākslinieces jaunākās gleznas, kas tapušas pēdējā gada laikā, kā arī 2009. gadā.
"GALERIJA 21" atrodas Z.A. Meierovica bulvārī 6, Rīgā
Ilzes Avotiņas un Kristīnes Luīzes Avotiņas izstāde – ILZE KRISTĪNE BARSELONA
TĒMAS DARBS, DEJAS, ILZE AVOTIŅA, IZSTĀDE, KRISTĪNE LUĪZE AVOTIŅA, LAIKS, LIEPĀJA,LIEPĀJAS, MĀKSLA, PILSĒTA, SKOLA, ZEME
No š.g. 21. maija līdz 30.jūlijam Liepājā UPB izstāžu zālē būs skatāma divu gleznotāju Ilzes un Kristīnes Luīzes Avotiņu jaunāko darbu izstāde ILZE KRISTĪNE BARSELONA, kas tapusi māksliniecēm pēdējo pusgadu dzīvojot un gleznojot Barselonā.
Mākslas darbi atspoguļos divas dažādas sajūtas, jo katra no māksliniecēm pilsētu iepazina citādi. Kristīne Luīze Avotiņa ieguva mācību stipendiju mācībām Escola Massana mākslas augstskolas glezniecības nodaļā, savukārt viņas mamma māksliniece Ilze Avotiņa ļāvās meitas uzaicinājumam doties līdzi uz Spāniju, lai gleznotu.
Ilze ļoti aktīvi pievērsās dabas studijām, dodoties plenērā gan uz Barceloneta pilsētas pludmali, gan uz Barselonas centrālo parku, kā arī gleznoja skaisto pilsētu no sava dzīvokļa terases. Tieši šajā Liepājas izstādē Ilze izvēlējās izstādīt vienu daļu no terašu sērijas darbiem, kā arī lielformāta gleznu, kas veltīta izcilajam spāņu arhitektam Gaudi.
Krisīnes Luīzes iespaidi bija citādi. Tajos vairāk atspoguļojas pilsētā izjustais un redzētais. Kristīne Luīze radīja darbus, kuros ļoti liela nozīme bija dienvidu zemē redzētajiem augiem un arī dzīvnieku pasaulei. Izstādē apskatāmais darbs „Barselonas sapņu dārzs” atspoguļo Kristīnes Luīzes skatījumu uz pilsētu, kurā viss ir iespējams, pat neiespējamais, tāpēc uz audekla satiekas zils zilonis un zilas orhidejas, sarkanas zemenes un oranžs omārs.
Abas mākslinieces atzīst, ka šis laiks bijis viens no skaistākajiem viņu dzīvē un devis ļoti daudz ne tikai glezniecībai, bet arī sirdij.
KASJAUNS.LV
Notic sev, aizbraucot prom no Latvijas (12)
24.maijs 2010
10:45
10:45
Atklājot katru jaunu izstādi, par gleznotāju Kristīni Luīzi Avotiņu tiek teikts – jaunā un talantīgā. Tomēr, tikai aizbraucot prom no Latvijas, viņa pirmo reizi tam pati noticēja. Šogad aprīlī no Barselonas atgriezās pavisam cita Kristīne – ļoti, ļoti laimīga!
„Kursabiedri mani iesauca par gleznošanas mašīnu. Viena meitene vienrīt teica – es pasēdēšu, uzņemšu laiku...”
·
«Bija atlicis pēdējais gads, kad varēju izmantot Erasmus stipendiju (viena no populārākajām studentu apmaiņas programmām Eiropā), un cik likumsakarīgi – ziņojumu dēlis Mākslas Akadēmijā vēstīja, ka var pieteikties studijām Barselonas mākslas augstskolā. Šajā pilsētā reiz jau biju, tiesa – tikai divas dienas. Toreiz ar tēti devāmies apskatīt Barselonas izslavēto tirgu „La Boqueria”, un tur esot teicu – kā man gribētos, lai mēs varētu te dzīvot visu mēnesi! Pēc diviem mēnešiem sekoja paziņojums par Barselonu! Tā laikam notiek, ja vēlas no sirds. Savā priekā vēlējos dalīties ar vecākiem, un mēs visi uz pusgadu aizbraucām uz Barselonu.»
Pirmā diena un pirmais pārsteigums
«Ierodoties skolā, man līdzi bija manu darbu portfolio. Tur bija vismaz 60 darbu reprodukciju no pēdējos četros gados tapušajiem darbiem. Iepazinos ar saviem gleznošanas pasniedzējiem, viņi izbrīnīti skatās, cik biezs ir mans portfolio. Ko vēl vēlies iemācīties, man jautā. Pārsteigta saku, ka mācīties nepieciešams visu dzīvi. Kad atvadījāmies un gājām katrs uz savu pusi, dzirdēju, ka pasniedzēja sarunājas ar otru pasniedzēju un saka – nebiju domājusi, ka tā meitene būs tik laba. Tas bija tāds ļoti iedvesmojošs atspēriena punkts.
Atceros, kā viens paziņa no Rīgas atrakstīja vēstuli – neguli Barselonā, varēsi izgulēties Rīgā. Bija oktobris, tur biju tikaipāris
Tur, Barselonā, bija brīnišķīgi apstākļi, milzīga telpa, kas bija domāta visiem studentiem, bet kurā regulāri bijām trīs cilvēki... Galvenais jau ir zināt, ko tu gribi. Protams, ka kārdinājumi tur bija milzīgi – desmit reizes dienā iedzert kafiju, aiziet uz skolas dārzu uzsmēķēt. Pulksten 11 beidzas oficiālā stunda, visi saliek mantiņas un pēkšņi pazūd, bet tu paliec un turpini. Tā bija pašdisciplīna, kas ļāva pārvarēt nogurumu, kas, protams, rodas. Bet ar katru darbu, ko tur uzgleznoju, es pati jutu, kā augu.»
Beidzot biju laimīga
«Varu teikt, ka pēc ļoti ilgiem gadiem Barselonā beidzot atkal biju laimīga. Pēdējo reizi tā jutos 15 – 16 gadu vecumā, kad iestājos „rozentāļos”. Pabeidzu franču liceju un sapratu – mana profesija būs māksla. Tad man arī bija pamatīgs spars. Iestājos „rozīšos”, bet ļoti slikti mācēju zīmēt. Redzēju vienaudžus, kuri labāki par mani, un tad sapratu – vienīgais veids, kā tikt viņiem līdzi un attīstīt savu roku, ir uzgleznot nevis vienu gleznu, ko mums uzdeva, bet piecas. Barselonā bija nākamais lūzuma punkts, kad sapratu – tas, ko esmu sasniegusi, nav maz, bet desmit gadi, ko esmu gleznojusi, ir tikai sākums. Tāpēc Barselonā strādāju tā, kā līdz šim nebiju strādājusi. Man iekšā bija tāds spēks!
Kursabiedri mani iesauca par gleznošanas mašīnu. Viena meitene vienrīt teica – es pasēdēšu, uzņemšu laiku... Es par to pajokoju, bet – un tas arī interesanti – pēdējā mēnesī palūdzu draudzenei uzņemt video, kā skolā gleznoju. Tad pirmo reizi redzēju sevi no malas un sapratu – jā, ne velti mani tā iesauca. Kad gleznoju, šķiet, mani vada kāds augstāks spēks. Sākot strādāt, man ir skaidra vīzija, ko vēlos šajā darbā ietvert, bet nekad nezinu, ar ko tas beigsies.
Man ir milzīgs izaicinājums pārvarēt sevi arī gleznošanas procesā. Nekad nebiju gleznojusi zirgu. Tas ir sarežģīts uzdevums, jo zirgam ir komplicētas proporcijas. Bet man gribējās uzzināt, vai to varu? Bija grūti. Biju savākusi fotomateriālu, sāku zīmēt, bet nāk Džuzepe un saka – viss apkārt ir ļoti labi, bet tas zirgs... Nav labi. Aiziet uz bibliotēku, pēc stundas atnāk ar grāmatu kaudzi. Viņš man stāsta, rāda, tiešām palīdz. Mans kursabiedrs no Francijas, Gijoms, ar kuru sadraudzējāmies, arī iesaistījās zirga problēmā, uzjautrinoties, ka manam zirgam ir seksīgs dibens, muskuļainas kājas... Bet tās mocības ar to nebija galā. Pirmdien atnāku uz skolu, nolieku savas grāmatas, krāsas, aizeju līdz internetam, pēc pusstundas atgriežos un redzu – uz manas grāmatu kaudzes uzlikta maza kastīte. Tur iekšā divi porcelāna zirdziņi. Gijoms smaida – modelīši, lai tev labāk gleznojas! Mana Barselona sastāvēja no šādiem mirkļiem. Pats skaistākais, ko es tur iemācījos – tu nekad nezini, ar ko beigsies diena, kas notiks vakarā. Protams, plānoju savu laiku, bet es arī ļāvos. Nesaspringu. Iespējas ir bezgalīgas, nekad nezini, kas tev nāks pa ielu pretim ne Rīgā, ne Barselonā, ne Ņujorkā!
Bet, kad domāju, kas ir mans glezniecības uzdevums un kāpēc to daru, es vēlos, lai cilvēki, skatoties uz maniem darbiem, sajūt mīlestību pret šo pasauli. Lai aptver, cik tā skaista un cik skaistas ir cilvēku savstarpējās attiecības. Un mīlestība. Tās ir pamatvērtības, no kurām eksistējām, bez kurām nevaram pastāvēt.»
Pirmā diena un pirmais pārsteigums
«Ierodoties skolā, man līdzi bija manu darbu portfolio. Tur bija vismaz 60 darbu reprodukciju no pēdējos četros gados tapušajiem darbiem. Iepazinos ar saviem gleznošanas pasniedzējiem, viņi izbrīnīti skatās, cik biezs ir mans portfolio. Ko vēl vēlies iemācīties, man jautā. Pārsteigta saku, ka mācīties nepieciešams visu dzīvi. Kad atvadījāmies un gājām katrs uz savu pusi, dzirdēju, ka pasniedzēja sarunājas ar otru pasniedzēju un saka – nebiju domājusi, ka tā meitene būs tik laba. Tas bija tāds ļoti iedvesmojošs atspēriena punkts.
Atceros, kā viens paziņa no Rīgas atrakstīja vēstuli – neguli Barselonā, varēsi izgulēties Rīgā. Bija oktobris, tur biju tikai
Tur, Barselonā, bija brīnišķīgi apstākļi, milzīga telpa, kas bija domāta visiem studentiem, bet kurā regulāri bijām trīs cilvēki... Galvenais jau ir zināt, ko tu gribi. Protams, ka kārdinājumi tur bija milzīgi – desmit reizes dienā iedzert kafiju, aiziet uz skolas dārzu uzsmēķēt. Pulksten 11 beidzas oficiālā stunda, visi saliek mantiņas un pēkšņi pazūd, bet tu paliec un turpini. Tā bija pašdisciplīna, kas ļāva pārvarēt nogurumu, kas, protams, rodas. Bet ar katru darbu, ko tur uzgleznoju, es pati jutu, kā augu.»
Beidzot biju laimīga
«Varu teikt, ka pēc ļoti ilgiem gadiem Barselonā beidzot atkal biju laimīga. Pēdējo reizi tā jutos 15 – 16 gadu vecumā, kad iestājos „rozentāļos”. Pabeidzu franču liceju un sapratu – mana profesija būs māksla. Tad man arī bija pamatīgs spars. Iestājos „rozīšos”, bet ļoti slikti mācēju zīmēt. Redzēju vienaudžus, kuri labāki par mani, un tad sapratu – vienīgais veids, kā tikt viņiem līdzi un attīstīt savu roku, ir uzgleznot nevis vienu gleznu, ko mums uzdeva, bet piecas. Barselonā bija nākamais lūzuma punkts, kad sapratu – tas, ko esmu sasniegusi, nav maz, bet desmit gadi, ko esmu gleznojusi, ir tikai sākums. Tāpēc Barselonā strādāju tā, kā līdz šim nebiju strādājusi. Man iekšā bija tāds spēks!
Kursabiedri mani iesauca par gleznošanas mašīnu. Viena meitene vienrīt teica – es pasēdēšu, uzņemšu laiku... Es par to pajokoju, bet – un tas arī interesanti – pēdējā mēnesī palūdzu draudzenei uzņemt video, kā skolā gleznoju. Tad pirmo reizi redzēju sevi no malas un sapratu – jā, ne velti mani tā iesauca. Kad gleznoju, šķiet, mani vada kāds augstāks spēks. Sākot strādāt, man ir skaidra vīzija, ko vēlos šajā darbā ietvert, bet nekad nezinu, ar ko tas beigsies.
Man ir milzīgs izaicinājums pārvarēt sevi arī gleznošanas procesā. Nekad nebiju gleznojusi zirgu. Tas ir sarežģīts uzdevums, jo zirgam ir komplicētas proporcijas. Bet man gribējās uzzināt, vai to varu? Bija grūti. Biju savākusi fotomateriālu, sāku zīmēt, bet nāk Džuzepe un saka – viss apkārt ir ļoti labi, bet tas zirgs... Nav labi. Aiziet uz bibliotēku, pēc stundas atnāk ar grāmatu kaudzi. Viņš man stāsta, rāda, tiešām palīdz. Mans kursabiedrs no Francijas, Gijoms, ar kuru sadraudzējāmies, arī iesaistījās zirga problēmā, uzjautrinoties, ka manam zirgam ir seksīgs dibens, muskuļainas kājas... Bet tās mocības ar to nebija galā. Pirmdien atnāku uz skolu, nolieku savas grāmatas, krāsas, aizeju līdz internetam, pēc pusstundas atgriežos un redzu – uz manas grāmatu kaudzes uzlikta maza kastīte. Tur iekšā divi porcelāna zirdziņi. Gijoms smaida – modelīši, lai tev labāk gleznojas! Mana Barselona sastāvēja no šādiem mirkļiem. Pats skaistākais, ko es tur iemācījos – tu nekad nezini, ar ko beigsies diena, kas notiks vakarā. Protams, plānoju savu laiku, bet es arī ļāvos. Nesaspringu. Iespējas ir bezgalīgas, nekad nezini, kas tev nāks pa ielu pretim ne Rīgā, ne Barselonā, ne Ņujorkā!
Bet, kad domāju, kas ir mans glezniecības uzdevums un kāpēc to daru, es vēlos, lai cilvēki, skatoties uz maniem darbiem, sajūt mīlestību pret šo pasauli. Lai aptver, cik tā skaista un cik skaistas ir cilvēku savstarpējās attiecības. Un mīlestība. Tās ir pamatvērtības, no kurām eksistējām, bez kurām nevaram pastāvēt.»
Mans lielais lūzuma punkts
«Kad skolā gleznoju, man pienāca klāt skolas bibliotekāre Luīza, kas vēlāk kļuva par manu Spānijas mammu, un viņas pirmie vārdi bija – tev Barselonā vajag izstādi! Tas bija novembris. Biju šokā – nu kā tas cilvēks var uzminēt manu pamatdomu, kāpēc esmu šeit atbraukusi?! Jau Rīgā par to domāju, ka tas ir jāizdara, lai būtu turpinājums. Domāju, kā var cilvēks no malas pēkšņi to uzminēt, redzēt un noticēt man. Tas bija kā grūdiens. Rādīju savus darbus, viņa saka – nevar būt, cik tev ir gadu? Janvārī es nodevu savus darbus galerijā „Montcada”.
Brīnumainā kārtā viņiem patika tie, un tā, kā viņiem bija nepieciešams tieši viens ārzemju mākslinieks, tad viņi man piedāvāja vienā mēnesī sagatavoties izstādei ar astoņām gleznām. Tēma bija – kādu es kā iebraucēja redzu Barselonu.
Pārsteigta centos saprast, kā tas vispār iespējams, ka es Barselonā kādam esmu vajadzīga?! To nākamo mēnesi daudz domāju, kā sevi lauzt un būt pārliecinošai savā glezniecībā, lai viņi vēlētos turpināt sadarbību arī pēc šīs izstādes. Un, protams, gleznoju. Uzgleznoju astoņus dažādus dzīvniekus ar tauriņu spārniem, jo jutu, ka Barselonā ļoti mīl dzīvniekus. Sākot jau ar arhitektu Gaudi, un tad vēl gandrīz katram iedzīvotājam ir suns. Viens – tas nav nekas, ir divi un trīs, visvisādi. Tad man šķita – jā, Barselona pārņemta ar dabas pasauli. Galeriste bija pārsteigta – ak tā, tad tādu tu redzi Barselonu? Nebiju par to pat iedomājusies! Tā jau ir – dzīvojot uz vietas, acis jau tik plaši neatver.
Izstādes atklāšanā saņēmu milzīgu pušķi ar baltām lilijām, tās esot no Indras (Indra Jankovska ir dizaina fabrikas D.FAB īpašniece, pie viņas jūnijā būs skatāmas Kristīnes Barselonas gleznas). Ziediem pievienota kartīte, kur rakstīts – mēs ar tevi lepojamies! Tas bija tik saviļņojošs, fantastisks vakars. Izstādes atklāšanā man vienīgai tika pārdota glezna. Stāvēju un domāju – vai tiešām tas notiek ar mani?»
Tā Kristīne, kas aizbrauca, tā vairs neatbrauca…
Dzīve Barselonā bija nemitīga cīņa, kaut ļoti skaista. Patiesībā – mani neviens te negaidīja, nevienam te tā, īsti, nebiju vajadzīga. Varēju tikai ar darbu parādīt, kas esmu. Un man izdevās.
Mani vecāki apzināti mani nevirzīja mākslā. Mamma zina, cik tas ir skaisti un grūti vienlaikus. Viņa vēlējās, lai man ir stabila profesija, tāpēc es deviņus gadus mācījos franču licejā, bet paralēli visu laiku zīmēju ar tušu. Tas bija tik skaisti, ka Barselonā pie tās atgriezos. Tas bija mans pirmais «ierocis», jo, kad biju maziņa, man nepatika ne flomāsteri, ne krāsainie zīmuļi, bet tieši tuša.
Tāpēc mācīties gleznot bija mana izvēle. Nezinu, no kurienes manī bija tā pārliecība, jo es nemācēju akadēmiski zīmēt, gleznot. Bija tikai kāda iekšējā balss, kas uz to virzīja.
Nav bijis viegli būt izcilas mākslinieces bērnam. Esmu piedzīvojusi diezgan lielu nenovīdību, jo vienmēr kādam šķitis – kas tad man? Tu taču esi Avotiņas (gleznotāja Ilze Avotiņa) meita, tev viss nāk pats no sevis. No sērijas – tev taču mamma stāv klāt, glezno tavā vietā. Atved pie rociņas uz galeriju... Tāpēc pats skaistākais Barselonā bija, ka aizbraucu un biju tur nekas. Visu izcīnīju pati, kā patiesībā bijis līdz šim.
Protams, mamma un tētis ir laimīgi, neesmu savus vecākus pievīlusi. Nevaru izstāstīt viņu prieku, kad paziņoju – man Barselonā būs izstāde! Man bija svarīgi ar viņiem dalīties katrā sīkākajā sasniegumā, lai viņi redzētu, ka daru visu iespējamo un tas ir galvenokārt viņiem, jo viņi mani nepārtraukti atbalstījuši. Mans tēvs nesa uz skolu audeklus, jo tie ir lieli un smagi, man ir trauslas, mazas rociņas. Bet ceru, ka kādu mazu daļiņu dodu arī pretim. Ļoti mācos dot, ne tikai ņemt.
Patiesībā attālums daudz ko nolicis savā vietā. Arī cilvēku, ar kuru man līdz tam bija attiecības, ieraudzīju pilnīgi citā gaismā. Patiesībā Barselona atvēra manas acis, un es nevaru pat izstāstīt, cik laimīga biju tajā brīdī... Ir laikam kāds spēks, kas stāv un krīt par mani, ja tikai es pati esmu gudra, ieklausos sevī un domāju par sevi. Un cīnos par sevi. Barselonā sāku noticēt sev ne tikai kā māksliniece, bet arī kā sieviete. Ka esmu skaista, ka manas acis nav pārāk zilas un gurni – nav pārāk plati. Ka viss ir kārtībā (smejas)! Esmu iemācījusies mīlēt un cienīt pati sevi, un tas ir pats galvenais!
Kas palika nepateikts?
Ierodoties Barselonā, varēju spāniski pateikt vienīgi to, ka mani sauc Kristīne, man ir 26 gadi. Sapratu, ir lielas nepatikšanas, jo viss notika tikai spāņu valodā. Divus mēnešus intensīvi mācījos, un šī valoda sāka manī atdzīvoties. Man bija kauns runāt angliski vai franciski, jo es taču esmu Spānijā! Tas bija zem mana goda! Man ļoti patīk, ja varu kā hameleons pielāgoties videi un tajā iejusties.
Barselonā sāku rakstīt dienasgrāmatu un arī tikai janvārī. Jo līdz tam nebiju vēl atvērusies. Nav jau tik vienkārši ielēkt svešā pilsētā. Pirmos mēnešus bija smagi, vajadzēja koncentrēties, pielāgoties jaunajai videi. Tas paņēma daudz spēka, līdz sapratu, ko īsti vēlos darīt, ko profesionāli mainīt, ko gribu gleznot. Visi pasniedzēji, ar kuriem strādāju, prasa – kāpēc? Kāpēc tavos darbos ir tas un tas? Un tu tiešām spēj arī atbildēt, kāpēc. Tā bija milzīga sevis laušana, atbrīvošanās – šīs Barselonas naktis un dienas. Tagad pavisam noteikti zinu, ka decembrī tur atgriezīšos, jo galerijā „Montacada” mani uzaicināja piedalīties jaunā izstādē. Nevaru pateikt, cik ilgi tur atkal būšu, varbūt tikai divas dienas, bet varbūt ilgāk...
Aiva Alksne
«Kad skolā gleznoju, man pienāca klāt skolas bibliotekāre Luīza, kas vēlāk kļuva par manu Spānijas mammu, un viņas pirmie vārdi bija – tev Barselonā vajag izstādi! Tas bija novembris. Biju šokā – nu kā tas cilvēks var uzminēt manu pamatdomu, kāpēc esmu šeit atbraukusi?! Jau Rīgā par to domāju, ka tas ir jāizdara, lai būtu turpinājums. Domāju, kā var cilvēks no malas pēkšņi to uzminēt, redzēt un noticēt man. Tas bija kā grūdiens. Rādīju savus darbus, viņa saka – nevar būt, cik tev ir gadu? Janvārī es nodevu savus darbus galerijā „Montcada”.
Brīnumainā kārtā viņiem patika tie, un tā, kā viņiem bija nepieciešams tieši viens ārzemju mākslinieks, tad viņi man piedāvāja vienā mēnesī sagatavoties izstādei ar astoņām gleznām. Tēma bija – kādu es kā iebraucēja redzu Barselonu.
Pārsteigta centos saprast, kā tas vispār iespējams, ka es Barselonā kādam esmu vajadzīga?! To nākamo mēnesi daudz domāju, kā sevi lauzt un būt pārliecinošai savā glezniecībā, lai viņi vēlētos turpināt sadarbību arī pēc šīs izstādes. Un, protams, gleznoju. Uzgleznoju astoņus dažādus dzīvniekus ar tauriņu spārniem, jo jutu, ka Barselonā ļoti mīl dzīvniekus. Sākot jau ar arhitektu Gaudi, un tad vēl gandrīz katram iedzīvotājam ir suns. Viens – tas nav nekas, ir divi un trīs, visvisādi. Tad man šķita – jā, Barselona pārņemta ar dabas pasauli. Galeriste bija pārsteigta – ak tā, tad tādu tu redzi Barselonu? Nebiju par to pat iedomājusies! Tā jau ir – dzīvojot uz vietas, acis jau tik plaši neatver.
Izstādes atklāšanā saņēmu milzīgu pušķi ar baltām lilijām, tās esot no Indras (Indra Jankovska ir dizaina fabrikas D.FAB īpašniece, pie viņas jūnijā būs skatāmas Kristīnes Barselonas gleznas). Ziediem pievienota kartīte, kur rakstīts – mēs ar tevi lepojamies! Tas bija tik saviļņojošs, fantastisks vakars. Izstādes atklāšanā man vienīgai tika pārdota glezna. Stāvēju un domāju – vai tiešām tas notiek ar mani?»
Tā Kristīne, kas aizbrauca, tā vairs neatbrauca…
Dzīve Barselonā bija nemitīga cīņa, kaut ļoti skaista. Patiesībā – mani neviens te negaidīja, nevienam te tā, īsti, nebiju vajadzīga. Varēju tikai ar darbu parādīt, kas esmu. Un man izdevās.
Mani vecāki apzināti mani nevirzīja mākslā. Mamma zina, cik tas ir skaisti un grūti vienlaikus. Viņa vēlējās, lai man ir stabila profesija, tāpēc es deviņus gadus mācījos franču licejā, bet paralēli visu laiku zīmēju ar tušu. Tas bija tik skaisti, ka Barselonā pie tās atgriezos. Tas bija mans pirmais «ierocis», jo, kad biju maziņa, man nepatika ne flomāsteri, ne krāsainie zīmuļi, bet tieši tuša.
Tāpēc mācīties gleznot bija mana izvēle. Nezinu, no kurienes manī bija tā pārliecība, jo es nemācēju akadēmiski zīmēt, gleznot. Bija tikai kāda iekšējā balss, kas uz to virzīja.
Nav bijis viegli būt izcilas mākslinieces bērnam. Esmu piedzīvojusi diezgan lielu nenovīdību, jo vienmēr kādam šķitis – kas tad man? Tu taču esi Avotiņas (gleznotāja Ilze Avotiņa) meita, tev viss nāk pats no sevis. No sērijas – tev taču mamma stāv klāt, glezno tavā vietā. Atved pie rociņas uz galeriju... Tāpēc pats skaistākais Barselonā bija, ka aizbraucu un biju tur nekas. Visu izcīnīju pati, kā patiesībā bijis līdz šim.
Protams, mamma un tētis ir laimīgi, neesmu savus vecākus pievīlusi. Nevaru izstāstīt viņu prieku, kad paziņoju – man Barselonā būs izstāde! Man bija svarīgi ar viņiem dalīties katrā sīkākajā sasniegumā, lai viņi redzētu, ka daru visu iespējamo un tas ir galvenokārt viņiem, jo viņi mani nepārtraukti atbalstījuši. Mans tēvs nesa uz skolu audeklus, jo tie ir lieli un smagi, man ir trauslas, mazas rociņas. Bet ceru, ka kādu mazu daļiņu dodu arī pretim. Ļoti mācos dot, ne tikai ņemt.
Patiesībā attālums daudz ko nolicis savā vietā. Arī cilvēku, ar kuru man līdz tam bija attiecības, ieraudzīju pilnīgi citā gaismā. Patiesībā Barselona atvēra manas acis, un es nevaru pat izstāstīt, cik laimīga biju tajā brīdī... Ir laikam kāds spēks, kas stāv un krīt par mani, ja tikai es pati esmu gudra, ieklausos sevī un domāju par sevi. Un cīnos par sevi. Barselonā sāku noticēt sev ne tikai kā māksliniece, bet arī kā sieviete. Ka esmu skaista, ka manas acis nav pārāk zilas un gurni – nav pārāk plati. Ka viss ir kārtībā (smejas)! Esmu iemācījusies mīlēt un cienīt pati sevi, un tas ir pats galvenais!
Kas palika nepateikts?
Ierodoties Barselonā, varēju spāniski pateikt vienīgi to, ka mani sauc Kristīne, man ir 26 gadi. Sapratu, ir lielas nepatikšanas, jo viss notika tikai spāņu valodā. Divus mēnešus intensīvi mācījos, un šī valoda sāka manī atdzīvoties. Man bija kauns runāt angliski vai franciski, jo es taču esmu Spānijā! Tas bija zem mana goda! Man ļoti patīk, ja varu kā hameleons pielāgoties videi un tajā iejusties.
Barselonā sāku rakstīt dienasgrāmatu un arī tikai janvārī. Jo līdz tam nebiju vēl atvērusies. Nav jau tik vienkārši ielēkt svešā pilsētā. Pirmos mēnešus bija smagi, vajadzēja koncentrēties, pielāgoties jaunajai videi. Tas paņēma daudz spēka, līdz sapratu, ko īsti vēlos darīt, ko profesionāli mainīt, ko gribu gleznot. Visi pasniedzēji, ar kuriem strādāju, prasa – kāpēc? Kāpēc tavos darbos ir tas un tas? Un tu tiešām spēj arī atbildēt, kāpēc. Tā bija milzīga sevis laušana, atbrīvošanās – šīs Barselonas naktis un dienas. Tagad pavisam noteikti zinu, ka decembrī tur atgriezīšos, jo galerijā „Montacada” mani uzaicināja piedalīties jaunā izstādē. Nevaru pateikt, cik ilgi tur atkal būšu, varbūt tikai divas dienas, bet varbūt ilgāk...
Aiva Alksne
Kristīne Luīze Avotiņa
Born: 29.08.1983.
: Kr.Barona 28.a. – 16.a, Riga , Latvia
Education:
2009 – 2010 Studies in „Escola Massana”, painting department, Barcelona , Spain
2003 - 2009 Studies in painting department, „Latvian Academy of arts”, Riga , Latvia
2003 – „Jaņa Rozentāla Riga Art College
1999 - 2003 „Jaņa Rozentāla Riga Art College ”, Riga , Latvia
1990 - 1999 „Riga French Lycee”, Riga , Latvia
Solo exhibitions:
2010 – „1000 and 1 night” Barcelona painting exhibition, exhibition hall „DFAB”, Riga ,Latvia
2010 – „Alma” Barcelona drawings exhibition, gallery „Istaba” Rīga
2009 – „Water life”, gallery „Promenade”, Liepaja , Latvia
2009 – „Garden of thoughts”, Ivonna Veiherte art gallery, Riga , Latvia
2008 – „Searching for paradise”, Ivonna Veiherte art gallery, Riga , Latvia
2006 – „Feeling dew”. Gallery „Art garden”, Riga , Latvia
2006 – „Radiation of emotions”, gallery Bastejs, Riga , Latvia
2005- “I met Paris ”, gallery “Carousell”, Riga , Latvia
2005 – „Discovery”, gallery Pedants, Riga , Latvia
2004 – Photography exhibition, Hages hall, Latvian National Art Museum , Riga , Latvia
2003 - Photography exhibition „Four seasons”, gallery Bastejs, Riga , Latvia
Group exhibitions:
2010 – “Regards from Barcelona ”, gallery “Montcada”, Barcelona , Spain
2007 – “Candy bomber”, exhibition hall Arsenals, Riga , Latvia
2006 – Young artists group exhibition „Look from above”, LMS Gallery, Riga , Latvia
2006 – Indulis Zarins scolarship painting exhibition
2005 – Latvian artists group exhibition „Halle Grenette”, Bourgoin – Jallieu , France
2005 – “Women in summer”, gallery Art Garden, Riga , Latvia
2005 – “Renew” Young artists painting exhibition in Latvian Academy of Arts, Riga , Latvia
2005 – Painting exhibition „Nude”, gallery „Bonhanss”, Riga , Latvia
2004 – „Fantastic face” photo exhibition, gallery „Carousell”, Riga , Latvia
2004 – Group exhibition, gallery „Bastejs”, Riga , Latvia
2004 – Young arstists group exhibition, gallery Art Garden, Riga , Latvia
2004 – Painting exhibition „Nude”, gallery „Bonhanss”, Riga , Latvia
2003 - “Private space” Autumn 2003, Latvian National Art museum „Arsenals”, Riga , Latvia
1999 – Painting exhibition, gallery „Centrs”, Riga , Latvia
Professional success:
2009 – Scolarship for studies in „Escola Massana”, Barcelona , Spain
2006– Prof. Indulis Zarins scolarship in painting.
2005 –Two months rezidence in Cite Internationale des Arts atelier, Paris , France
2005 – Painting workshop “Faaborg Kunstfestival”, Faaborg , Denmark
2004 - “Fondazione Romualdo Del Bianco” workshop, Florence , Italy
2003 – Young photograpers competition „Green” winner. Latvia
1990 – Ilustrations for Andris Zaures poem book together with Ilze Avotina
Works in collections: Swedbank modern art collection Latvia and other private collections in Luxembourg , Russia , Norway , Latvia and France
Participated in paintig auctions from 2007 - 2009 in Latvia
Liepājas Blogs
Ilzes Avotiņas un Kristīnes Luīzes Avotiņas izstāde – ILZE KRISTĪNE BARSELONA
TĒMAS DARBS, DEJAS, ILZE AVOTIŅA, IZSTĀDE, KRISTĪNE LUĪZE AVOTIŅA, LAIKS, LIEPĀJA,LIEPĀJAS, MĀKSLA, PILSĒTA, SKOLA, ZEME
No š.g. 21. maija līdz 30.jūlijam Liepājā UPB izstāžu zālē būs skatāma divu gleznotāju Ilzes un Kristīnes Luīzes Avotiņu jaunāko darbu izstāde ILZE KRISTĪNE BARSELONA, kas tapusi māksliniecēm pēdējo pusgadu dzīvojot un gleznojot Barselonā.
Mākslas darbi atspoguļos divas dažādas sajūtas, jo katra no māksliniecēm pilsētu iepazina citādi. Kristīne Luīze Avotiņa ieguva mācību stipendiju mācībām Escola Massana mākslas augstskolas glezniecības nodaļā, savukārt viņas mamma māksliniece Ilze Avotiņa ļāvās meitas uzaicinājumam doties līdzi uz Spāniju, lai gleznotu.
Ilze ļoti aktīvi pievērsās dabas studijām, dodoties plenērā gan uz Barceloneta pilsētas pludmali, gan uz Barselonas centrālo parku, kā arī gleznoja skaisto pilsētu no sava dzīvokļa terases. Tieši šajā Liepājas izstādē Ilze izvēlējās izstādīt vienu daļu no terašu sērijas darbiem, kā arī lielformāta gleznu, kas veltīta izcilajam spāņu arhitektam Gaudi.
Krisīnes Luīzes iespaidi bija citādi. Tajos vairāk atspoguļojas pilsētā izjustais un redzētais. Kristīne Luīze radīja darbus, kuros ļoti liela nozīme bija dienvidu zemē redzētajiem augiem un arī dzīvnieku pasaulei. Izstādē apskatāmais darbs „Barselonas sapņu dārzs” atspoguļo Kristīnes Luīzes skatījumu uz pilsētu, kurā viss ir iespējams, pat neiespējamais, tāpēc uz audekla satiekas zils zilonis un zilas orhidejas, sarkanas zemenes un oranžs omārs.
Abas mākslinieces atzīst, ka šis laiks bijis viens no skaistākajiem viņu dzīvē un devis ļoti daudz ne tikai glezniecībai, bet arī sirdij.
Liepajniekiem.lv
Spānijas enerģija un miers vienuviet (0)
28.05.2010
·
Kad māksliniece Kristīne Luīze Avotiņa ieguva stipendiju glezniecības studijām "Escola Massana" mākslas augstskolā Barselonā, viņa aicināja sev līdzi doties arī ģimeni, un, kamēr meita dienas pavadīja mācībās, mamma Ilze Avotiņa ļāvās darbam rāmā spāņu mierā.
Reklāma
"Spānija mani izjauca pa detaļām un salika no jauna, tāpēc to, ko ieguvu tur, man ļoti gribējās arī nodot skatītājiem," atzinās Kristīne Luīze, atklājot izstādi "llze Kristīne Barselona" galerijā "UPB".
Kristīne Luīze Spānijā saņēmusi atzinību par savu daiļradi, un Barselonas pasniedzējiem viņas darbi bijuši kā atspirdzinošs dzēriens karstā dienā un pārsteigums, ko viņi no tālās, mazās Latvijas mākslinieces nebija gaidījuši. "Iemācījos ticēt saviem spēkiem, jo mani tur novērtēja gan kā mākslinieci, gan kā cilvēku. Sapratu, ka smaids, valoda un cilvēka darbs ir pats vērtīgākais, kas var būt, jo tas par tevi pasaka visu. Ar šiem trim "ieročiem" viss ir iespējams, bet pats galvenais, neaizmirst, ka pāri visam stāv cilvēka būtība – sirds," saka Kristīne Luīze.
Viņas darbi no cikla "Ūdens dzīve" jau pirms kāda laika tika piedāvāti liepājnieku apskatei galerijā "Promenāde", bet gada sākumā astoņas gleznas ar nosaukumu "Pastaiga pa Grāciju" bija apskatāmas arī galerijā "Montcada" Barselonā. Tagad Spānijas iespaidi atvesti arī uz Liepāju. Un, piemēram, izstādē apskatāmais "Barselonas sapņu dārzs" atspoguļo Kristīnes Luīzes skatījumu uz pilsētu, kurā ir iespējams pat neiespējamais, tāpēc uz audekla satiekas zils zilonis, orhidejas, sarkanas zemenes un oranžs omārs.
Anda Pūce,
"Kurzemes Vārds"
"Kurzemes Vārds"
Mākslinieces Ilze Avotiņa (no kreisās) un Kristīne Luīze Avotiņa piedāvā liepājniekiem inspirējošus darbus, kas tapuši, viņām pusgadu dzīvojot Barselonā. Glezna "Es staigāju kā vējš" dzimusi kādā skaidrā dienā, kad labi bijuši saskatāmi P
STUDIJA.LV
| Kristīnes Luīzes Avotiņas zīmējumu izstāde " Linda Lūse, galerija "Istaba" 26.04.2010 - 12.06.2010 No 26. aprīļa līdz 12. jūnijam galerijā "Istaba" gleznotājas Kristīnes Luīzes Avotiņas zīmējumu izstāde " | |
| | |
| „Izstāde ir ļoti personīgs un atklāts stāsts par mani, par Barselonā pavadīto laiku, kas pilnībā mainījis mani. Barselona ir mani burtiski izjaukusi pa detaļām un salikusi no jauna, iemācījusi gleznot ar vēl lielāku prieku un centību, katru dienu izdzīvot ar plaši atvērtām acīm un priecāties par laiku. Barselona ir pilsēta ar maģisku spēku, kas piepilda sapņus un vēlēšanās. Tā ir mainījusi mani gan kā mākslinieci, gan kā sievieti,“ savā iedvesmā dalās Kristīne Luīze Avotiņa. Visi darbi zīmēti ar tušu uz dažādas, arī apaļas formas lietā papīra. Tušas zīmējumam ir liela nozīme mākslinieces dzīvē, jo tā bijusi pirmā un iemīļotākā tehnika viņas bērnībā. Šobrīd, ar eļļas glezniecību saradusī Kristīne Luīze pēc 22 gadiem atgriežas pie tušas ar tikpat lielu aizrautību kā 4 gadu vecumā un intensīvi strādājot zaudē sākotnējo bijību pret papīru, arvien brīvāk spēdama paust savas emocijas uz tā. Barselonas zīmējumos ir ļoti daudz maigu krāsu – no gaiši dzeltena līdz ceriņu violetajam, no maiga ķiršu sarkanā, kas atjaukts ar balto līdz debesu zilajam. Tajos – daudz aizraujošo Spānijas dabas elementu, atsauces uz Gaudi arhitektūras filozofiju, Spāņu valodu apguvusī māksliniece nosaukumus darbiem devusi spāniski, kas tulkoti arī latviski. „Kāpēc spāniski? Atrodoties šeit, tas šķiet dabiski. Tā ir ļoti skaista un jutekliska valoda, tajā ir daudzi izteicieni, ar kuriem varu precīzi raksturot Barselonā piedzīvoto. Man bija svarīgi arī uz zīmējumiem uzrakstīt | |
| | |
| Galerija ISTABA Kr.Barona ielā 31a, Rīga p., o., t., c., pt. 12.00–20.00 s. 12.00–18.00 svētdienās slēgts | |
